Tā bija maza, bet mājīgi iekārtota istabiņa.
Gaisā virmoja ziedu un sveču smarža. Skanēja noslēpumaina, intriģējoša un uzbudinoša melodija. Viņš gribēja iedegt gaismu, bet viņa apturēja, sakot – nevajag, es tūlīt ieliešu mums vīnu. Ar vīna glāzēm rokās, lēni gurnus šūpojot mūzikas ritmā, viņa tuvojās, skatīdamās tieši viņa izaicinoši spītīgajās acīs.

Pārvarēdama pati savu biklumu un aizspriedumus, jo šovakar viņa gribēja aizmirst visu, ļaujoties savai mežonīgajai kaislei. Šoreiz viņa to gribēja visam par spīti, pat doma, ka viņu pēc tam vairs varbūt nekad neredzēs, nespēja atturēt. Visa viņas būtība alka pēc viņa.
Viņš stāvēja un uzlūkoja viņu izbrīnas pilnām acīm, tādu viņu bija redzējis reti kurš. Viņš vēroja kā viņa tuvojas, kā mirdz viņas acis, kā sveču gaisma rotaļājas ar viņas augumu.

Viņam patika, bet viņš bija spītīgs un gribēja būt noteicējs vienmēr. Viņas lūpas pieskārās glāzei un, iedzērusi vienu malku viņa nāca arvien tuvāk. Lēni, bet pārliecinoši, jo kaut kas bija licis viņai domāt, ka to grib ne tikai viņa. Viņa bija pamanījusi kā iekāres uguntiņas deg viņa acīs, kad viņš paslepus viņu vēroja. Bet viņš vilcinājās un pat nepakustējās, lai viņai tuvotos. Varbūt viņš baidijās apdedzināties viņas kaisles ugunīs, bet pašreiz viņa to vienkārši vairs nespēja savaldīt un bija to izlaidusi brīvība.

Viņa paņēma no viņa rokām neizdzerto vīna glāzi un nolika to uz grīdas. Viņas lūpas dega kaislē, nespējot izturēt vilcināšanos. Viņš bija pārsteigts par šādu uzdrīkstēšanos un spītīgi gaidīja cik ilgi viņai vēl pietiks drosmes un pacietības. Ar rokām satverdama krekla apkakli, viņa kvēli viņu noskūpstija. Tā bija viena vienīga sekunde, kad rokas atrāva viņa kreklu tā, ka visas pogas noplīsa un aizlidoja kur pagadās.
Viņa skūpstija, glāstija viņa ķermeni, bet viņš stāvēja kā sastindzis pat nepieskaroties.Viņa noskūpstija viņu vēlreiz un juta, ka uz viņa pieres ir izsitušās mazas sviedru lāsītes.

Viņa bija pamanījusi arī to, ka viņa ķermenis viegli trīcēja iekārē, bet viņš tik ļoti negribēja to izrādīt. Labi, ja jau reiz viņš ir tik nejūtīgs, man arī nevajag – viņa pie sevis nodomāja. Viņa pagriezās, paņēma savu vīna glāzi un, tik pat vēsi kā viņš bija stāvējis visu šo laiku, kad Viņa bija ļāvusi vaļu savai kaislei, devās uz terasi pavērot saulrietu….
Viņš apjuka, kad atguvās un redzēja kā viņa attālinās. Tagad bija viņa laiks, jo situācija bija kļuvusi ne gluži tāda kā viņš bija iecerējis.
Viņš klusi piegāja pie viņas. Uzlicis rokas uz viņas pleciem un pieliecies pie kakla viņš pieskārās tam ar mēles galiņu. Ar liegām roku kustībām apņemdams viņas gurnus, viņš piekļāvās cieši klāt. Veroties saulrietā viņa nebija pamanījusi viņa tuvošanos un pieskāriens neviļus lika aizrauties elpai, izjūtot viņa auguma pieskārienu vieglas trīsas no jauna pārņēma viņas augumu.

Viņa piekļāvās viņam un ļāva noticēt, ka viņš ir uzvarējis. Viņa ļāvās viņa maigajām rokām, bet iekšēji vēl joprojām bija nikna un aizvainota. Domās viņa sevi nolādēja par pašas pārdrošību un sasodīto kaisli. Viņa gribēja ienīst visu vīriešu dzimumu par to, ka atkal un atkal viņi modināja viņā šīs izjūtas. Bet viņa to nespēja, jo tāda bija viņas daba.
Viņa bija gatava atdot visu savu kaisli, bet pretī gribēja saņemt to pašu. Un tas cik vēss viņš bija pirms brīža neļāva viņai vairs atbildēt ar pilnu atdevi. Viņa atrāvās un teica – nevajag jau sevi tā piepūlēt manis dēļ, ja jau pats nevēlies! Nemaz nedomā, ka viens Tavs pieskāriens liks man visu aizmirst! – viņa nodomāja.

It kā saprazdams viņas domu, viņš pie sevis nodomāja – Kaut kas šajā spēlītē ir jāpielabo! Ar spēcīgu tvērienu viņš pievilka viņu sev klāt un, pirms viņa uzsāka protestēt, aizspieda viņas lūpas ar savējām. Viņa necentās atbildēt vēl mēģinādama izrauties. Taču viņš to nepieļāva un lēnām, gandrīz vai uzstājīgi sāka pogāt viņas blūzītes pogas, līdz beidzot tā bija vaļā. Viņa sajuta kā pirksti pieskaras krūšu galiem, sākot tos glāstīt. Sajutuši kutinošo pieskārienu tie strauji pārvērtās lielos šokolādes zirnīšos.
Šādas izmaiņas kā lavīna aizrāva līdz visu viņas būtību un viņa ļāvās glāstiem, skūpstiem, kas kļuva arvien svelmaināki un jutekliskāki. Iekšējā apņēmība būt nelokāmai kaut kur pazuda un viņa piekļāvās viņam ciešāk.
Viņš pacēla viņu uz rokām un aiznesis līdz gultai, lēni kopā ar viņu atgūlās tajā. Viņa rokas glāstoši atbrīvoja viņas augumu no drēbēm līdz viņa bija pilnīgi kaila, tad mērķtiecīgām kustībām arī viņš atbrīvojās no savām drēbēm. Pieplacis pie viņas ķermeņa, lūpas viegli slidinot pa viņas kaklu uz leju, līdz vēlreiz tās aizskarā piebriedušos krūšu galus, viņš sāka tos maigi skupstīt. Viņa roka uzmanīgi pietuvojās Viņas klēpim. Sajutusi viņa roku, viņa klusu ievaidējās. Ar savu kāju, it kā nemanot, pavērdams viņas kājas viņš ieslīdēja starp tām.

Viss viņa organisms bija uzbudinājuma pārņemts un ātri, bet maigi viņš iegāja viņā. Viņa juta ienākam viņu sevī un instinktīvi sasprindzinājusi savus muskuļus, apņēma to tā pat kā ar rokām bija apņēmusi viņa spēcīgo ķermeni. Viņi uzsāka lēnām un dziļām kustībām kustēties, pielāgojoties viens otram līdz tas pārgāja ātrās drudžainās kustībās, kas mijās ar nebeidzamiem skūpstiem un glāstiem.

Vairs nebija nedz laika, nedz telpas, nedz kā aizliegta. Viņa iekliedzās un viņas ķermenis nodrebēja. It kā to būtu gaidījis arī viņš nodrebēja un, skaļi ievaidēdamies ar neprātīgu spēku iekļāva viņu savos apskāvienos. Viņa sajuta savā klēpī iebrāžamies spēcīgu straumi, kas viņā radīja baudas kalngalu, kurš tik ilgi bija gaidīts. Viss viņas augums trīsēja no labsajūtas un katra šūniņa centās iegūt pēc iespējas vairak baudas, sniedzot to arī viņam līdz pilnīgam spēku izsīkumam.

Līdz beidzot viņi klusi un mierīgi aizmiga viens otra apskāvienos…